8.diena

Zobārsta diena. Kuram ir bail no zobārsta? Kādreiz man bija ļoti, it sevišķi skolas laikā, kad zobārsta krēsls bija auksts un zobārsta urbim varēja redzēt kā lenta to iegriež (tik senatnīgā krēslā es kādreiz sēdēju).

Mūsdienās viss ir savādāk – ātrāk un efektīvāk, bet bērnības bailes spēlē vēl lielu lomu. Šoreiz ikgadējā pārbaude un tikai pāris caurumiņi. Anestēzija gan bija spēcīga, atbraucot mājās likos uz auss kā lācis ziemas miegā, lai izgulētu.

Vispārīgi domājot, cik ļoti mēs paši rūpējamies par savu veselību un cik reāli tas izmaksā ikdienā. Arvien vairāk izprotu, ka tieši katras dienas mazās darbības kā profilakse nodrošina ilgtermiņa veselību, bet kā tas slinkums vai “aizņemtība” traucē, jo viss cits taču ir svarīgāks. Vēl jau veselība laba – var pagaidīt. Vajadzētu būt otrādi, ka tieši veselības jautājums ir prioritārs, lai pēc tam varētu darīt visu citu.

Diemžēl esmu daudzus stāstus dzirdējusi no darba vides, kurā saka, ka neeju pie ārsta, jo 1) nav laika, jo daudz darba un tas ir svarīgi un steidzami 2) vajag atprasīties speciāli un priekšnieki negrib laist 3) nav naudas 4)vēl jau nav tik traki, var paciest 5)kauns iet, jo ir jau slikti un negrib to kaunināšanas sajūtu.

Es varētu piekrist, ka trešais punkts ir objektīvs rādītājs. Ārsta pakalpojumi maksā. Bet visi pārējie attaisnojumi skan pēc “lētām atrunām”, aiz kurām slēpjas – veselība nav mana vērtība un prioritāte šobrīd, lai cik skarbi tas tagad arī neskanētu.

Un veselība kļūst par vērtību, ja mēs to no bērnības esam redzējuši kā vērtību. Mūsu ģimenes ļoti daudz mums iemāca un parāda, ko tālāk paņemam līdzi kā ceļa maizi. Izlasīju grāmatu “Izproti savas ģimenes sistēmu”, autore Eleina Kārnija Gibsone. Viņa tieši raksta par mantojumu, ko saņemam no ģimenes – tās ir tradīcijas, uzvedības modeļi, uzskati un attieksme pret dzīvi. Ja bērnībā redzējām, ka visu vajag atdot darbam sevi nežēlojot, lai izdzīvotu, tad arī pieauguši turpināsim tāpat darīt. Un te arī organizācijām ir vērts padomāt, ar kādiem mantojumiem darbinieki strādā. Var uztaisīt visādus labbūtības pasākumus, bet, ja no laika gala smags un intensīvs darbs ir bijis lielākā cieņā, kā līdzsvars, tad negaidiet, ka darbinieki izmantos sagatavotos labumus. Vajadzīga apzināšanās, laiks un spēja atteikties no vecā, lai jaunais varētu iedzīvoties.

Grāmatā ir vienkāršā veidā izstāstīts par ģimenes sistēmām, atgriezeniskajām saitēm ģimenēs – kā viens notikums var ietekmēt pilnīgi visu citu, par triangulāciju – divu cilvēku attiecībām, kurās iesaista trešo, lai pašiem nav jārisina u.c. Grāmatā ir 8 nodaļas: kāpēc svarīgi saprast, kā darbojas ģimenes sistēma; kurš ir noteicējs; vai ir droši teikt, ko domā un teikto domāt nopietni; cik daudz kopā būšanas; kāpēc ķeblis ar trim kājām; kurš kuram ir ko parādā; glabāt vai atklāt ģimenes noslēpumus; cik liels spēks piemīt nostāstiem, mītiem un rituāliem. Pēc katras nodaļas jautājumi padomāšanai.

Daži jautājumi, kas man aizķērās un lika padomāt vairāk ir: kurš nosaka ģimenes emocionālo klimatu? Vai kādam no ģimenes locekļiem vienmēr bija svarīgi, lai viņam ir taisnība? Kāds ir pašreizējās grāmatvedības stāvoklis ar taviem vecākiem: kas ir dots, ņemts? Kādu dzīves moto tu apguvi no savas ģimenes?

Kopumā viegli lasās un liek padomāt par ģimenes sistēmām no jauna skatu punkta, tai skaitā, arī par to, kā es izturos pret savu veselību.