7.diena

Eirovīzijas pirmais pusfināls. Vai našķus un mēles komentēšanai sagatavojāt? Mēs – mūsu ģimenē, jā. Tas ir ikgadējais pasākums, kurā mēs kā dīvānu eksperti trinam mēles uz nebēdu un mēģinām pārspēt ar rēcīgākajiem un jocīgākajiem epitetiem. Šī gada favorīts par vienu no dziesmām un tās šovu: izskatās, kā vārnas, kas sadusmojušās un uzbrūk baložiem. Man vislabāk patika Portugāles dziesma – tā tiešām bija dziesma.

Sākām mēs ar māsu divatā, tagad pievienojušies arī bērni, kuru iztēlei nav robežu, savukārt, mums ir izaugsmes robežas. Eirovīzijas blakus efekts ir tāds, ka bērni iemācās valstis. Pirms diviem gadiem ļāvām jaunākajai noskatīties Eirovīziju. Katrīnai ļoti patika un viņa turpināja visu vasaru skatīties gan atkārtojumu, gan visus iepriekšējos gadus. Nu, tik daudz, ka beigās visiem apnika, bet viņai nē!! Skatīšanās viņai raisīja interesi par valstīm. Viņai gan bija savi latviskojumi, piemēram, svīdenu un džērmanī dziesmas, kas patika. Tur labojām uz latviešu valodu. Tagad viņa zina 120 no 195 valstīm, zina valstu karogus un mācās arī galvaspilsētas. Cik pasaules valstis jūs varat nosaukt? Es noteikti jau vairāk nekā pirms tam, mācoties kopā paliek atmiņā labāk. Pēdējā tikšanās reizē viņa atkārtoja 54 Āfrikas valstis, bet es reāli mācījos no jauna.

Uzziņai – Eiropā ir 44 valstis, Āfrikā 54, Dienvidamerikā - 12, Ziemeļamerikā -23, Okeānijā - 14, Āzijā – 49.

Pa dienu es vadīju mācību nodarbību grupai, ar kuru jau ilgstoši sadarbojamies. Tēma bija “Emocijas darba vietā: kas palīdz un traucē”. Lielākais mīts ir: “Es nāku uz darbu strādāt, te nav nekādu emociju!”

Mūsu emocijas ir daļa no mūsu identitātes, tās nevar izslēgt. Mēs varam apturēt uz āru izrādīt dusmas vai prieku, bet tas paliek mūsos. Emocijas vienmēr parāda kaut ko – kas ar mums ir noticis pirms tam. Dusmas – robežu pārkāpšana. Riebums – nepatika pret kaut ko. Nicinājums – augstprātīga attieksme. Prieks – enerģija un pacilājums. Kauns – iekšējā doma, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Vaina – nožēla par izdarīto. Bailes – drošības meklējums un aizsardzība. Ja mēs atpazīstam emocijas, spējam tās nolasīt, tad mēs varam tās pārvaldīt, plānot, izmantot darbam.

Tie, kuri ir emocionāli un arī saka: “Esmu tāds kāds esmu!”, vairāk liecina par bērna-upura pozīciju un nevēlēšanos sevi iepazīt. Var jau dzīvot savu dusmu varā, bet tas ļoti patērē enerģiju un neļauj piedzīvot krāsainu dzīvi. Ja veļasmašīnai ir tikai viena programma, tad rezultāts, ko veļasmašīna rada ir viens un tas pats, bet diemžēl pa ceļam sabojā daudzus audumus. Mazgāt kokvilnas mazgāšanas režīmā gan zīdu, gan vilnu, gan linu, gan sintētiku – no vienas puses – nekas jau slikts nenotiks, bet no otras – tiks sabojāti audumi ilgtermiņā. Tāpat ar emocijām – ja pārsvarā dzīvojam vienā emocijā, nemēģinot izprast, mainīties, novērot un atlasīt emocija – mūsu dzīve būs visu laiku principā ar vienu un to pašu iznākumu.

Vēl emocijas ir organizācijas signāli. Ja organizācijā valda bailes, tad uzreiz varam runāt par sodiem un savu vietu. Sistēma soda cilvēkus ar vainas apziņu, finanšu zaudējumiem, statusa zaudējumu. Es to novēroju mācības, ja cilvēki baidās izteikties par savu organizāciju, tad tas man ir signāls par to, ka tur ir daudz nedrošības, nestabilitātes. Ja mācību grupās ir augsta enerģija, kas robežojas ar dusmām, tad organizācijas līmenī parāda robežu pārkāpumus un netaisnības sajūtu.

Emocijas ir informācijas avots, jāprot tikai tas nolasīt. Šī ir liela tēma – kā es pats ļauju sev just? Kā es pieņemu citu cilvēku emocijas? Ko es slēpju? Ko es rādu?

Bet tieši emocijas ir tās, kas padara mūsu dzīvi par interesantu. Mums ir vajadzīgas visas emocijas, katrai ir sava vieta un laiks.