Biznesa pasakas. Priekšvārds.

Reiz bija mežs, kurā dzīvoja zvēri un viņiem piederēja fabrika. Fabrikā ražoja īpašu produktu – dzīves balansa tabletītes. Tā bija īpaša vieta, kurā bija apvienojušies dažādi pasaules zvēri, lai piepildītu savus sapņus, realizētu mērķus un aktīvi darbotos plānu īstenošanā. Fabrikā strādāja vairāk kā 300 dažādi darbinieki.

Fabrikas īpašnieki bija Sliņķi. Lēnīgi savā garā, ar novērotāja pozīciju par dzīvi un skaistām atmiņām par sendienām. Viņi jau sen bija atklājuši iekšējā balansa un miera stāvokli, tāpēc viņi radīja brīnumproduktu, kas tagad bija pieprasīts pasaulē. Sliņķi paši vairāk negribēja ikdienā būt fabrikas dinamiskajā darba ritmā, tāpēc pieņēma darbā uzņēmuma valdes priekšsēdētāju (CEO) – Lāci, kuram uzticēja visas rūpes par fabrikas darbu un attīstību. Sliņķi devās uz siltajām zemēm, lai baudītu sauli. Tā kā uzņēmums bija pietiekami liels, tad vajadzēja ieviest kārtību un pārskatāmību un Lācis izveidoja šādu struktūru.

Lācis lēma, ka vajadzīgi četri direktori, kuri spētu nodrošināt visu procesu pārvaldību:

-administratīvais direktors atbildīgs par lietvedību, personāla procesiem, juridiskajiem jautājumiem un citiem iekšējiem jautājumiem, lai nodrošinātu dokumentu un informācijas apriti. Lauva atlases pārrunās prezentēja sevi kā atbildīgu un drošu partneri, ar spēju būt gan maigam, gan stingram reizē. Tas Lāci apmierināja un Lauva kļuva par direktoru.

- mārketingam un komunikācijai arī vajadzēja procesu vadītāju, kurš spēj izprast, kad un ko teikt un kā teikt. Gaiļa skaļā dziedāšana Kikerigū!!!! (gan vietā, gan nevietā), lai arī kaitināja Lāci, bet viņš atzina, ka šādas prasmes ir vajadzīgas, lai klienti uzzinātu par produktu.

- kvalitāte vienmēr ir bijusi svarīga, bet tā funkcija nebija tik liela, lai tur piešķirtu direktora līmeņa amatu, no otras puses, kvalitātes vadībai ir jābūt neatkarīgai uzņēmuma iekšienē un tika nolemts, ka būs Kvalitātes daļa, kas tieši pakļauta valdes priekšsēdētājam, lai izvairītos no direktoru vai citu struktūrvienību ietekmes. Ezis bija visneatkarīgākais, viņa adatas un arī “asā mēle” viņu aizsargāja no citiem zvēriem un labāk bija būt pa labam ar tādu darbinieku. Eža palīgs Ods arī nebija diez ko labāks – ja kaut kas nepatika, tad Oda garais snuķis ielīda vismazākajā caurumā un asi dzēla. 

Finanšu daļa ir kā viens no pamatiem, lai uzņēmums varētu funkcionēt, tad nu Ziloņa pieredze un kompetences pilnībā atbilda Lāča vīzijai par finanšu daļu – stabila, izturīga, spēj paredzēt uz priekšu un tajā pašā laikā vērsta uz detaļām, nepalaižot garām izmaksu pozīcijas un naudas plūsmas izmaiņas.

Un pati galvenā ir un būs Ražošanas daļa, jo bez tās nebūs nekā. Ja ir ražošana, tad ir pārdošana. Ja ir pārdošana, tad ir finanses. Ja ir finanses, tad var attīstīties un iet tālāk. Bet ja ražošanas nav, tad arī pārējās daļas nav vajadzīgas, jo tās nav uzņēmuma kodols. Par ražošanas daļu bija vislielākās pārdomas. Jo tieši no ražošanas ceha iespējām un kvalitātes ir atkarīgi pārējie procesi. Pēc dziļām pārdomām kādā rītā Lācis satika savu senu paziņu Vāveri. Viņš atcerējās, ka Vāvere bija žigla, vienmēr ar krājumiem, zināja, kur un ko atrast, kā noorganizēt, lai ziemā vēders būtu pilns. Daudz nedomājot, Lācis uzrunāja Vāveri par jauno Ražošanas direktoru. Vāvere bija pārsteigta, bet piekrita.

Lāča komanda bija nokomplektēta un varēja sākt strādāt. Dažiem direktoriem vajadzēja pieņemt jaunus darbiniekus savā komandā, bet citi dabūja “mantojumā”. Visi pamazām sāka iestrādāties un likās, ka procesi notiek pietiekami kvalitatīvi.

Bet...